Home Nopietnāk Sāpes ir trakākas par temperatūru un vemšanu… Artai Lietuvas klīnikā klājas ļoti...

Sāpes ir trakākas par temperatūru un vemšanu… Artai Lietuvas klīnikā klājas ļoti grūti

0

 

Bijusī LNT Ziņu dienesta žurnāliste Arta Lāce (40), kurai pirms vairākiem gadiem konstatēta smagākā leikēmija jeb asins vēža forma, jau pirms laiciņa devusies uz Lietuvas galvaspilsētu Viļņu, kur priekšā cilmes šūnu transplantācija. No tās iznākuma atkarīga viņas dzīvība. Par iespaidiem Viļņā Arta atkal dalās savā “Facebook” kontā.

Pēc bezmiega nakts, kas pavadīta, mokoties ar drudzi, teju 40 grādu temperatūru un vemšanu pie mazākās kustēšanās, rīts ir izplūdis un neskaidrs.

Tādu reakciju izraisījušas bioloģiskās ķīmijterapijas zāles. Šodien mans organisms tās uzņem nesalīdzināmi mierīgāk, ir atgriezusies apetīte, tomēr ēst varu tikai mazām porcijām, citādi kļūst nelabi. Jūtos laimīga jau par to vien, ka vairs nekaistu drudža ugunīs.

Vakar vairākas reizes nācās apturēt uz 8 stundām paredzēto zāļu pilnāšanu, lai mēģinātu samazināt temperatūru vismaz līdz 37.5 un tad turpinātu. Galu galā tas neizdodas, un jācieš vien pilnā mērā. Kāpjot temperatūrai, kļūst arvien sliktāk, un, kad pudele beidzot tukša, man ātrā tempā tiek dzītas cauri skalošanas sistēmas.

Mute kalst un šķiet, ka plīsīs, normāli padzerties nevaru, jo jāvemj. Skaloju muti un ilgojos pēc ledus gabaliņiem uz lūpām. Lai gan jūtos atūdeņojusies, no šķidruma daudzumiem seja sapampusi tā, ka acis šauras, sūrstošas un sarkanas kā sivēnam, bet deguns pārpilns ar gļotām un nevaru normāli paelpot. No vemšanas rīkle aiztūkusi un sāpīga.

Tomēr kādā brīdī kļūst vieglāk – temperatūra sāk kristies, drebulis atlaiž. Esmu uz robežas starp miegu un nomodu, bet tad izdzirdu mūziku un pūļa ovācijas, it kā kāds uzstātos lielā stadionā. Bet kāds gan brīvdabas koncerts novembra vidū? Varbūt tuvumā ir kāda halle? Rodas kārdinājums apskatīties telefonā, bet atturos – kustēšanās diemžēl nozīmē vemšanu.

Tā arī nesaprotu, vai mūzika skan pa īstam, vai tikai manā galvā. Varbūt tās ir stiprā vēja pūstās bazūnes logā? Tik melodiskas?! Bet, kad vienā brīdī skaidri saklausu daudzbalsīgi dziedātus vārdus: “Aleluja, aleluja!”, man ap sirdi kļūst pavisam dīvaini. Patiešām jau dzirdu eņģeļu korus vai arī temperatūras pārkarsētās smadzenes izspēlē dīvainus jokus? Pārbaudu, vai esmu izslēgusi datoru, sasprindzinu dzirdi, vai mūzika neskan no kaimiņu palātas, vai māsu posteņa. Nē.

Palūdzos Dievam, ka būtu jauki nesajukt prātā un iztikt bez radikālas lēkāšanas starp eiforiju un izmisumu, saņemos un pieceļos, lai pārvilktu izmirkušo kreklu, lai gan tas nozīmē kārtējo 10 minūšu apskāvienu ar izlietni, kas pildās ar dzeltenu žļurgu no manām nomocītajām iekšām, un ilgstošu mutes skalošanu, lai tiktu vaļā no rūgtās pēcgaršas.

Vēlāk, kad jau gaišs, mani modina nelabums, un dzirdu mūziku atkal. Tad acīs saskrien asaras, jo varbūt tiešām tik grūtajā naktī, kad vienubrīd licies: “Šausmas, kam gan esmu piekritusi?!”, Kāds ļāva man dzirdēt eņģeļu korus, lai es zinātu, ka tieku sargāta un mīlēta ne tikai uz zemes, bet arī debesīs.

No rīta knapi varu izkāpt no gultas, tomēr esmu nosvīdusi slapja un gribu nomazgāties. Sagaidu, kad atnāk sanitāres, kas piedāvā mainīt veļu, un palūdzu ķeblīti, uz kura apsēsties dušā. Ūdens plūst pāri pleciem un mugurai, salīkstu un dziļi elpoju, un jūtu, kā aizskalojas nakts sārņi. Paslavēju sevi ar mammas vārdiem: “Nu, mīļo meitiņ, mana mincīte, tu taču stipra,” sajūtos tā, it kā viņa patiešām būtu te, un saprotu, ka nebija jau tik traki. Izturēju!

Sāpes ir trakākas par temperatūru un vemšanu. Pat neatceros, kad man bijusi tik augsta temperatūra! Paliek nogurums un prieks.

Atnāk dateris un saka: “Tas labi, ka organisms noreaģēja, tā jābūt. Šodien būs vieglāk.” Un tā arī ir, kā viņš saka.

Vēlāk mani apciemo meitene no brīvprātīgo kustības un vaicā, vai man ko nevajag atnest no veikala, – īsti laikā, jo nomoka vēl viena reakcija no zālēm – sarkanas, sūrstošas paduses un augšdelmu iekšpuse. Ārsts iesaka kopt ādu ar mitrinošu krēmu, lai neizveidojas vārti infekcijai.

Kad viņa atgriežas, mēs aprunājamies. Viņa izkatās tik ļoti jauna – ēteriska gaišmate ar tīru, gludu ādu, izbrīnītām, vēsi zilām bērna acīm, klusu, mierīgu balsi, un man gribas zināt, kāpēc viņa darbojas kā brīvprātīgā. “Mani nomāc riņķošana visu laiku tikai ap sevi, es gribu kaut ko dot citiem,” viņa saka un pastāsta, ka Lietuvas Donoru centrs organizē divu mēnešu brīvprātīgo apmācības darbam hematoloģijas nodaļās – tā ir vesela jaunu cilvēku kopiena, kas rīko dažādus pasākumus, pavada kopā laiku, palīdz pacientiem un aicina arī ziedot asinis.

Iedodu viņai kalimbu, un viņa to spēlē visu sarunas laiku. Atvadoties izsaku pateicību par palīdzību un laiku kopā ar mani, bet viņa saka: tas ir abpusēji. Viņa pirmo reizi spēlējusi kalimbu, pirmo reizi muzicējusi slimnīcā un viņai šķitis, ka viņa runājusi ar mani nevis caur vārdiem, bet skaņu, un tā esot īpaša pieredze. To sajūtu arī es, un man ir prieks, ka pasaule ir pilna ar brīnišķīgiem cilvēkiem.

Plašāk par Artas gadījumu un iespējām palīdzēt LASI ŠEIT!

 

LEAVE A REPLY

Please enter your comment!
Please enter your name here

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.