Home Nopietnāk Pārstrādājusies mamma mēģina aiziet no dzīves, bet meitiņa paveic neticamo

Pārstrādājusies mamma mēģina aiziet no dzīves, bet meitiņa paveic neticamo

1

Melānija Burnela centās veidot spožu karjeru un viena audzināt savu meitiņu, taču padarīja sevi pilnīgi slimu, kas lika izlemt – ir tikai viens pareizais ceļš, kas vēl atlicis…

 

Paņēmusi lielu vīna glāzi un uzdzērusi to saujai dažādu tablešu, Melānija atgūlās savā gultā. Tumsā gaidot savu nāvi un pēdējo mēnešu milzīgās depresijas beigas, viņa atskārta, ka nav izdarījusi ko ļoti svarīgu – nav atstājusi vēstuli sev vissvarīgākajam cilvēkam – savai 11 gadus vecajai meitiņai Rainonai. Ātri sataustot un ieslēdzot naktslampiņas slēdzi, viņa sameklēja pildspalvu un lapiņu, uz kā ar drebošu roku uzrakstīja to, ko neviena māte nekad nevarētu iedomāties rakstīt saviem bērniem.

 

“Pēc tam es izslēdzu gaismu un turpināju gulēt, gaidot kad iedarbosies tabletes,” viņa atklāja izdevumam Mirror.Arī iepriekš Melānija bija vēlējusies padarīt sev galu, taču lielā mīlestība pret savu meitu viņu no tā bija atturējusi. Taču šoreiz vientuļā māte saprata, ka citas izejas vairs nav.  “Es biju nokritusi zemāk par zemi, man šķita, ka meitai bez manis būs daudz labāk. Es zaudēju sajēgu par to, kas ir labs, bet kas – slikts,” atceras šobrīd 33 gadus vecā Melānija. “Līdz tai liktenīgajai 2012. gada marta naktij es vairākkārt biju domājusi, ka varētu vienkārši izlēkt priekšā braucošam autobusam vai automašīnai, taču vienmēr mani apturēja doma par manu meitu, par to, cik ļoti es viņu mīlu,” izdevumam Mirror stāstījusi jaunā sieviete.

 

Melānija kopš 19 gadu vecuma ir vientuļā māte – ar bērna tēvu viņa izšķīrās, kad vēl bija gaidībās. Izmisumā par to, vai tiešām varēs pierādīt, ka ir lieliska māte, viņa izvācās no vecāku mājām, lai uzsāktu savu patstāvīgo dzīvi kopā ar meitu un pierādītu visiem, ka, neatkarīgi ne no viena, viņa spēj izaudzināt bērnu, nepārstājot veidot veiksmīgu karjeru. “Rainonai bija trīs gadi, kad es sāku apmeklēt gleznošanas nodarbības un nolēmu atvērt pati savu mākslas galeriju,” atceras Melānija. Un viņai tas izdevās. Sieviete pārstāvēja aptuveni 200 māksliniekus, bija pieņēmusi darbā 10 darbiniekus un izveidojusi plaukstošu mākslas centru.

 

“Izklausās jau skaisti, taču mana ikdiena kļuva par īstu elli – pa dienām zīmēju, komunicēju ar māksliniekiem, darbojos galerijā vadot savus padotos, rīkoju izstādes… Dienā stundu bija par maz… naktīs strādāju pie tā, lai mājas lapā būtu visa jaunākā informācija, fotogrāfijas, lai šī interneta vietne būtu pievilcīga apmeklētājiem, taču līdz ar manu smago darbu tas viss tomēr sāka jukt un brukt. Kamēr mani draugi devās atpūsties, pirka sev jaunas lietas, pavadīja laiku ar ģimeni, es nevarēju atļauties pat nopirkt normālas drēbes, nerunājot par to, lai es varētu kaut kur aizvest savu bērnu. Es iestāstīju sev, ka ir jāstrādā vēl vairāk, ja vēlos kaut ko sasniegt un sniegt meitai tādu dzīvi, kādu viņa ir pelnījusi,” stāsta Melānija. Viņa apņēmās strādāt vairāk, cītīgāk un izveidoja vēl lielāku mākslas galeriju, iznomājot pamestu ēku. “Mana dzīve kļuva par tādu kā Murkšķa dienu (filmā Murkšķa diena Bila Mureja atveidotais tēls ik dienu kā no jauna piedzīvo vienu un to pašu) – no rīta aizvedu Rainonu uz skolu, tad devos uz darbu, kur strādāju desmit stundas no vietas, pēc tam paņēmu meitu no vecākiem, braucām mājās, noliku viņu gulēt un strādāju pie datora aptuveni līdz četriem rītā. Pēc divām stundām jau atkal bija jāceļas, un viss sākās no gala – tieši tādā pašā secībā. Es reti atcerējos pat par to, ka jāpaēd, man vienkārši nebija laika, pārtiku no kafijas,” Mirrorstāsta 33 gadus vecā Melānija. “Arī brīvdienās meita dzīvoja pie maniem vecākiem, jo es strādāju. Ironiski, jo vēloties nodrošināt meitai labu dzīvi, es viņu tik pat kā neredzēju, jo biju pārlieku aizņemta, taču mana mīļā par to nekad nesūdzējās,” atceras Melānija.

 

2011. gada jūnijā Melānija sāka zaudēt spēkus, sāka izdegt – stresa dēļ cieta no redzes dubultošanās, bija zaudējusi svaru, izskatījās vārga un pārgurusi, taču turpināja ignorēt visas veselības problēmas. Decembrī galerija tika slēgta, bet sieviete turpināja darbu, izveidojot jaunu interneta lapu un turpat, internetā, iepazinās ar 49 gadus veco apsardzes darbinieku Ričardu. “Viņš atbalstīja visu, ko es daru, taču teica, ka man jāatpūšas, es neklausījos, tikai turpināju strādāt. Vairākus mēnešus es biju sevi dzinusi tā, ka diennaktī vairāk par pāris stundām negulēju – un tā dienu no dienas.  Mana meita stāstīja par savu dienu, taču es nespēju paturēt neko galvā, nespēju atcerēties, ko bērns man teicis pirms pāris minūtēm. Kad viņa man kaut ko pajautāja, biju apjukusi, jo neko nespēju atcerēties, ” stāsta Melānija.

 

Melānijas mamma bija ļoti noraizējusies par savu pārlieku strādīgo meitu un aizveda viņu pie psihiatra. Ārsts jautāja, vai Melānija ir domājusi par pašnāvības izdarīšanu. “Patiesībā es par to domāju regulāri, bet baidījos – ja pateikšu to viņam, ārsts izolēs mani no sabiedrības, iespundējot kādā trako mājā, tādēļ teicu, ka tādas domas nekad nepieļauju. Šobrīd domāju, ka palīdzību būtu saņēmusi krietni ātrāk, ja vien toreiz būtu bijusi godīga pret ārstu un galvenais – pret sevi. Es centos uzvesties un rīkoties normāli, taču cietu no neizskaidrojamas paranojas. Bija laiks, kad mēs ar Rainonu skatījāmies šovu X-Factor un, kad publika un  žūrija smējās par neveikliem priekšnesumiem, es biju tik ļoti atrauta no realitātes, ka man bija sajūta – viņi smejas par mani,” Mirror atklāj jaunā sieviete.

 

2012. gada 31. martā Ričards Rainonu aizveda uz veikalu, lai iegādātos skolai nepieciešamās lietas, nopirktu mājasdariem vajadzīgo. Pa šo laiku Melānija attapās virtuvē – vienā rokā vīna glāze, otrā dažādu tablešu mikslis – antidepresanti, miegazāles, nomierinoši līdzekļi… “Es izdomāju, ka vienīgais pareizais, ko varu izdarīt, ir padarīt sev galu, ka tā būs labāk visiem, īpaši meitai. Es iedzēru tabletes, uzdzēru vīnu, saliku pārējās zāles atpakaļ skapītī, lai Ričards neko nenojaustu, un aizgāju uz guļamistabu. Dzirdēju, kā mājās pārrodas Ričards un Rainona. Viņi turpināja savus darbus un netraucēja mani, ļaujot man “atpūsties”. Es gulēju un sapratu, ka neesmu atstājusi meitai nekādu paskaidrojumu par to, kāpēc tā daru, neesmu pateikusi, kas novedis mani  līdz šādam solim, tāpēc centos to ātri uzrakstīt.

 

Melānijas vēstule meitai

 

Nezinu kādēļ, bet īsi pirms samaņas zaudēšanas it kā devos laukā no guļamistabas, kur paklupu. Ričards un Rainona atrada mani zemē gulošu ar putām uz lūpām,” stāsta Melānija.  Kad Melānija pamodās slimnīcā, Rainona gulēja viņai blakus – turpat, palātā, uz grīdas. “Tā vietā, lai es justos laimīga un atvieglota, ka tomēr neesmu mirusi, bet esmu kopā ar meitu, es kā velna dīdīta, devos uz vannasistabu, kur mēģināju pakārties oranžajā glābšanas striķī…taču mani pieķēra laikus,” atceras sieviete.
Melānija tika pārcelta uz psihiatrisko klīniku, tika veikta sievietes novērošana. “Man sākās paniskas bailes, jo šķita, ka esmu ieslodīta, ka nekad neredzēšu savu ģimeni un tāpat sajukšu prātā. Pirmās pāris nedēļas mani novēroja – man 24 stundas diennaktī līdzās bija medmāsa, viņa dzīvoja ar mani kopā, bet reizi, kad māsiņa bija nedaudz novērsusies, paķēru viņas matu laku un iepūtu sev mutē, cerot, ka tas tomēr mani piebeigs… Kādu vakaru mani apciemot ieradās Ričards un viņa mamma. Tajā brīdī es sajutos klaustrofobiski, biju pārlieku uzbudināta, emocijas sakāpinātas, biju pārliecināta, ka viņi atnākuši pie manis, jo man lemts te palikt mūžam. Sāku ārdīties, kliegt, mani savaldīt mēģināja četras medmāsas. Tobrīd man šķita, ka viņas mēģina mani nogalināt. Mana “trakā” lēkme turpinājās aptuveni trīs stundas, kuru laikā centos sev padarīt galu, mēģināju neelpot. Tomēr medmāsām izdevās mani nomierināt un es gulēju slapja, izmirkusi sviedros,” stāsta Melānija.

 

Viņa cieta no akūtas psihozes, ko izraisīja pārlieku lielais stress. Lai nu kā arī nebūtu gājis, tomēr Melānijai lēnām kļuva labāk. “Klīnikā es sagaidīju savu 31. dzimšanas dienu… Bija pagājis ilgs laiks, taču beidzot es sāku saprast, ka esmu slima, bet es varētu atlabt un justies labāk. Ar laiku man pārgāja vēlme sevi nogalināt. Es paraudzījos uz nākotni ar savu ģimeni, savu meitu. Mēs ar Rainonu gatavojām viena otrai nelielas dāvaniņas. Savā palātā pie sienām es līmēju viņas zīmējumus un, kad viņa mani apciemoja, man šķita, ka mana diena ir piepildīta, brīnišķīga. Es jutos briesmīgi par to, ko biju likusi viņai pārdzīvot, taču beidzot es atkal jutos kā es pati,” atceras Melānija.

 

Pēc trim mēnešiem Melānija bija gatava doties mājās. Viņa izšķīrās ar Ričardu un pilnībā koncentrējās uz savu meitu. “Dažus mēnešus vēlāk mēs devāmies uz kādu viesnīcu, kur pavadījām meitenīgi jaukas brīvdienas. Es izstāstīju meitai, ka rakstu grāmatu par sevi un savu garīgo slimību, un meita jautāja, vai drīkstēs tajā pievienot arī kaut ko no sevis,” stāsta Melānija.

 

Rainona paņēma klēpjdatoru un uzrakstīja savas izjūtas par nakti, kad viņa atrada mani bezsamaņā:

 

“Tas bija tā, ir kā mammai uz viena pleca sēdētu eņģelis, bet uz otra velns. Es nepazinu to cilvēku, par kādu viņa bija pārvērtusies. Viņa reizēm nevarēja uzkāpt pa kāpnēm vai izdarīt jebkādu citu ikdienišķu lietu. Es nekad līdz galam tā arī nebiju sapratusi, kas īsti notiek. Dzīve ir grūta, bet es nekad nebiju iedomājusies, ka varētu notikt kas tāds, kas notika tonakt…  Ričards lasīja man pasaku, kad mēs izdzirdējām dīvainu troksni pie mammas guļamistabas. Mēs aizskrējām un ieraudzījām mammu – viņai visapkārt mutei viss bija balts. Viņas šokolādes brūnās acis izskatījās kā pamirušas un to, kas nāca laukā no viņas mutes, pavadīja briesmīgas skaņas un viņa sauca: “Tabletes!” Man šķita, ka viņa mirst. Pēc mirļa jau iezvanījās durvju zvans, es drudžaini steidzos, lai atvērtu, jo man bija bail, ka varu nepagūt, ka mamma var nomirt. Ātrās palīdzības ārsti aizveda mammu uz slimnīcu. Vēl tagad atceros viņas seju un to, kā viņa raustījās. ..”

 

Melānija stāsta: “Lasot to visu es jutos tik ļoti vainīga… Vēlāk mēs stundām ilgi runājāmies, es paskaidroju, ka centos izveidot labāku dzīvi tikai mums abām, ka ļoti mīlēju un aizvien mīlu savu meitu, ka ļoti centos, bet pamatīgi kļūdījos un “nošāvu greizi” ar to, ka mēģināju padarīt sev galu, nevis vērsos pēc palīdzības. Es tagad skaidri apzinos, ka pašnāvība nav mīlošas mātes cienīga rīcība, bet gan psihozes radīts un patiesi briesmīgs solis. Es tūkstošiem reižu atvainojos savai meitiņai, un viņa man piedeva. Tagad mēs runājamies un pavadām laiku kopā daudz biežāk, daudz kvalitatīvāk, es cenšos būt tik laba mamma, cik vien spēju,” atklāj Melānija.

 

Šobrīd! No kreisās: Melānija ar meitu Rainonu un savu māti.

Šobrīd Melānija ir izveseļojusies, vairs nelieto zāles un strādā četras stundas dienā savā interneta mājas lapā, taču panākumi un karjeras izaugsme vairs nav viņas mērķis.

 

Melānija: “Laimi man sagādā tas, kā skan manas meitas smiekli…” 

 

Aplūko Melānijas grāmatas video treileri, iespējams, arī tev tas liks šo to pārdomāt savā dzīvē:

1 COMMENT

LEAVE A REPLY

Please enter your comment!
Please enter your name here

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.